Vilks Larsens beidza lamāties tikpat pēkšņi, kā bija sācis. Viņš no jauna aizdedza cigāru un aplaida apkārt skatienu. Viņa acis nejauši apstājās pie pavāra.

—  Nu, pavārēn? — viņš iesaka ar vēlību, kas bija auk­sta un tvirta kā tērauds.

—  Jā, ser, — uzrunātais vainas apziņā iztapīgi atsau­cās.

—   Vai tev neliekas, ka to savu kaklu tu nupat būtu tā ka diezgan staipījis? Tas, zini, nav veselīgi. Mans palīgs jau ir aizgājis pie tēviem, tāpēc nevaru atļauties zaudēt arī tevi. Tev, pavārēn, ļoti, ļoti jarupējas par savu vese­lību. Saprati?

Pēdējais viņa vārds — pārsteidzošā pretstatā iepriek­šējo glāsīgumam — nošmīkstēja kā patagas cirtiens. Pa­vārs no tā sarāvās.

—  Jā, ser, — atskanēja pazemīga atbilde, vainīgā gal­vai nozūdot virtuvē.

Jauzdarni spīvo brāzienu, kuram pavārs bija tikai vēl piedevis sparu, pārējie apkalpes locekļi pārstāja veltīt uz­manību mirušajam un nadzīgi ķērās pie viena vai otra darba. Tomēr vairāki vīri, kuri slaistījās pie trapa starp virtuvi un lūku un nelikās esam matroži, turpināja saru­nāties klusā balsī. Tie — to es uzzināju vēlāk — bija mednieki, cilvēki, kuri sava ronus, un par vienkāršiem matrožiem stipri pārāka šķira.

—  Johansen! — Vilks Larsens iesaucās. Kāds matrozis paklausīgi panācās uz priekšu. — Sadabū buru cimdu un adatu un iešuj to diedelnieku! Buru kastē tu atradīsi kadu vecu audekla gabalu. Ar to iztiec!

—  Ko es likšu viņam pie kājām? — pēc parastā «klau­sos, ser» vīrs jautāja.

—  Tūlīt par to parūpēsimies, — Vilks Larsens atbil­dēja un, paaugstinājis balsi, iesaucās: — Pavārēn!