Tomass Magridžs izsprāga no virtuves kā atsperes sviests rotaļu vīriņš no kastītes.

—   Noej lejā un pieber maisu ar oglēm!

Vai kādam no jums, puiši, nav bībele vai lūgšanu grā­mata? — sekoja kapteiņa nākamais jautājums, šoreiz do­māts medniekiem, kuri slaistījās trapa tuvumā.

Viņi papurināja galvu, un kāds izteica jocīgu piezīmi, kuru es nesadzirdēju, bet kura sacēla vispārējus smiek­lus.

Vilks Larsens to pašu vaicāja matrožiem. Izrādījās, ka bībeles un lūgšanu grāmatas ir neiedomājams retums, to­mēr viens no vīriem piedāvājās pameklēt lejā pie brīvās maiņas, bet pēc brītiņa atgriezās ar ziņu, ka arī tur ne­esot.

Kapteinis paraustīja plecus.

—   Tad mēs viņu nolaidīsim jūrā bez garas runāšanas, ja vien mūsu avarējušais, kas izskatās pēc garīdznieka, neprot apbedīšanas rituālu no galvas.

Izsacījis šos vārdus, viņš apsviedās apkārt un stāvēja ar seju pret mani.

—   Jūs taču esat garīdznieks, vai ne? — viņš apvai­cājās.

Mednieki — viņu bija seši — visi kā viens pagriezās un aplūkoja mani. Bija sāpīgi apzināties, ka ar savu ārieni atgādinu putnu biedēkli. Mans izskats sacēla smieklus — smieklus, ko nemazināja, nedz darīja klusākus mirušais, kurš izstiepies un ņirdzīgs gulēja mūsu priekšā uz klāja; smieklus, kas bija tikpat skaļi, nesaudzīgi un atklāti ka pati jūra; smieklus, kas liecinaja par sekliem pārdzīvoju­miem un notrulinātām jūtām, par raksturiem, kuri nepazīst ne pieklājību, ne godprātību.

Vilks Larsens nesmējās, lai gan viņa pelēkajās acīs pavīdēja vāja jautrības atblāzma; un šajā mirklī, pagājies uz priekšu pavisam tuvu viņam klāt, es ieguvu savu pirmo iespaidu par pašu šo cilvēku, cilvēku kā tādu, atšķirus no viņa ķermeņa un tās zaimu straumes, ko dzirdēju izver- dam no viņa mutes. Seja kapteinim bija stūraina, tomēr pietiekami apaļīga, ar lieliem vaibstiem un stingrām līni­jām, pirmajā mirklī tā likās smagnēja, bet vēlāk, tāpat kā tas bija ar augumu, šķita, ka iespaids par smagumu izgaist, un radās pārliecība par neiedomājamu un pārmē- i īgu prāta jeb dvēseles spēku, kas atrodas kaut kur tā­lāk, snauž viņa būtības dziļumos.