Mute, zods, augsta, izliektā piere, kas sniedzās pāri acīm, spēcīgi, neparasti spēcīgi paši par sevi, likās paužam bezgalīgu gara ener­ģiju un vīrišķību, kas neredzamas mita kaut kur dziļāk, iekšienē. Tādu garu nebija iespējams ne izdibināt, ne ap­tvert, ne noteikt tā apmērus vai robežas, nedz arī kārtīgi iešķirot kādā plauktiņā kopā ar citiem tādiem pašiem vai līdzīgiem.

Acis — un man bija lemts tās labi iepazīt — bija lie­las un skaistas, tālu viena no otras kā māksliniekam; ieskautas biezu, melnu uzacu lokos, tās patvērās zem ma- sīvās pieres. Pašas acis bija tajā mulsinoši daudzveidīgajā pelēkajā krāsā, kura nekad nav divas reizes vienādā, kura, gluži kā saules gaismā lāsmains zīds, visu laiku mainās, atviz dažādos toņos un nokrāsās; tā ir drīz gaiši, drīz tumši, drīz zaļgani pelēka, bet reizēm — dziļjūras dzidrajā zilumā. Tās bija acis, kas noslēpa dvēseli aiz tūkstoš maskām un kas dažreiz, retos brīžos, atsedza to un ļāva tai pasprukt tādā izskatā, it kā tā neaizplīvurota gatavotos doties pasaulē kādā brīnišķīgā dēkā, — acis, kurās spēja iegulties apmākušos debesu bezspēcīgā grūt­sirdība, varēja uzzibsnīt un sprēgāt uguntiņas kā zobenam vēzienā; kuras spēja kļūt saltas kā Arktikas ledus gāles un tomēr atkal sasilt un atmaigt, un uzliesmot mīlas ugu­nīs, kvēlas, vīrietiski kairas un neatvairāmas, reizē val­dzinošas un valdonīgas, liekot sievietēm pakļauties laimes, ziedošanās un atdeves priekā.

Bet nu atpakaļ pie lietas. Kad es Vilkam Larsenam teicu, ka, par nelaimi apbedīšanas rituālam, es neesmu mācītājs, viņš strupi noprasīja:

—   Ar ko jūs sev nopelnāt iztiku?

Atzīstos, ka šāds jautājums man nekad agrāk nebija ticis uzdots, un arī es pats ne reizes netiku par to lauzī­jis galvu. Jutos gluži kā nokritis no plaukta un, pirms pa­guvu atjēgties, truli izstomīju: