— Tas ir kaut kāds satiksmes tvaikonītis, — sarkansejainais teica, norādīdams pa labi, no kurienes atskanēja svilpiens. — Un tur! Vai to jūs dzirdat? To pūš ar muti. Visdrīzāk tas ir lihteris ar buru. Vai, kā tev derētu uzmanīties, mister Lihterman! Ā, tā jau es domāju. Tagad kāds prasās uz elli.
No neredzamā pasažieru kuģīša nāca svilpiens pēc svilpiena, un ar muti pūstais rags skanēja kā šausmu pārņemts.
— Un nu viņi apmainās ar savstarpējas cieņas apliecinājumiem un mēģina tikt viens no otra vaļā, — sarkan- vaidzis turpināja, kad trauksmīgie pūtieni mitējās.
Viņa seja staroja un acis uzbudinājumā zibsnīja, kad viņš man pārtulkoja artikulētā runā signālragu un svilpju valodu. — Lūk, tā tur, kas tūto viņā pusē pa kreisi, ir tvaika sirēna. Un vai jūs dzirdat to tēvaini ar vardi rīklē, — cik varu spriest, tas ir tvaika šoneris, kas no Hed- sas velkas iekšā līcī pretī bēgumam.
Ļoti tuvu, taisni pašā priekšā, iespiedzās sīka, spalga svilpīte, pūzdama kā prātu zaudējusi. Uz «Martinesa» atskanēja gongs. Mūsu dzenrati apstājās, to vienmērīgie puksti pieklusa un tad atsākās no jauna. Gluži kā circeņa čirkstēšana, lielu zvēru rēkoņai pa vidu sīkā, spalgā svilpīte izšāvās caur miglu vairāk iesānis un drīz vien kļuva klusāka un klusāka. Palūkojos uz savu sarunu biedru, gaidot paskaidrojumu.
— Viens no tiem sasodīti pārgalvīgajiem barkasiem, — viņš teica. — Gandrīz gribētos, kaut mēs to būtu nolaiduši dibenā, resgalis tāds! Tie šo jucekli padara tikai vēl lielāku. Un kāds no viņiem labums? Katrs ēzelis uzkāpj uz tāda un tad tik triec to uz velna paraušanu, pūzdams savu svilpi kā nelabā apsēsts un likdams visiem pārējiem uzmanīties no viņa tāpēc, ka viņš, lūk, nāk un pats uzmanīties nespēj. Tāpēc, ka nāk viņš! Un jums viņš vēl jāpalaiž garām! Ceļa tiesības? Elementāra pieklājība? Viņi nemaz nezina, ko šie vārdi nozīmē!