— Es … es esmu džentlmenis.
Uz īsu brītiņu viņa lūpas savilkās nicīgā smīnā.
— Es esmu strādājis, es patiešām strādāju, — es bez apdomas saucu, it kā viņš būtu mans tiesnesis un man vajadzētu attaisnoties; tajā pašā laikā es ļoti skaidri apzinājos, ka, vispār ielaižoties šā jautājuma apspriešanā ar viņu, es izturos kā gatavais nelga.
~ Lai iegūtu līdzekļus dzīvei?
Viņā bija kaut kas tik pavēlniecisks un valdonīgs, ka es biju gluži apjucis; Fjūresets būtu teicis — «apmāts», kā trīcošs bērns stingra skolotāja priekšā.
— Kas jūs uztur? — atskanēja viņa turpmākais jautājums.
— Man ir ienākumi, — es braši atbildēju un tajā pašā mirklī būtu sev vai mēli nokodis. — Bet piedodiet, tam visam nav nekāda sakara ar to, par ko es vēlējos ar jums runāt.
Taču viņš manu iebildumu neņēma vērā.
— Kas tos sagādāja? Nu? Tā jau es domāju. Jūsu tēvs. Jūs nestāvat uz savām kājām. Pašam savu jums nekad nav bijis. Viens pats jūs nespētu nodzīvot no saules līdz saulei un sadabūt savam vēderam barību trim maltītēm. Parādiet man delnu!
Drausmīgais spēks, kas slēpās viņā, sakustējās strauji un noteikti, vai arī es uz mirkli biju iesnaudies, jo, pirms es to apzinājos, viņš bija panācies divus soļus uz priekšu, sagrābis manu labo roku savējā un, pacēlis to uz augšu, apskatīja. Mēģināju roku izraut, bet viņa pirksti bez redzamas piepūles sažņaudzās tik stipri ap manējiem, ka man likās, viņš tos sašķaidīs. Saglabāt pašcieņu šādos apstākļos ir grūti. Es taču nevarēju raustīties un stīvēties kā skolas puika. Nevarēju arī uzbrukt šādam radījumam, kuram vajadzēja tikai mazliet pagriezt manu roku, lai to salauztu. Neatlika nekas cits kā stāvēt rāmi un paciest šo pazemojumu. Ievēroju, ka mirušā kabatas pa tam bija iztukšotas un to saturs izlikts uz klāja, ka viņa ķermenis un ņirdzīgais smīns nosegti skatienam, ietinot līķi audeklā, kura salaiduma vietas matrozis Johansens sašuva ar baltu, rupju pavedienu, durdams cauri adatu ar īpaša pie delnas piestiprināta ādas rīka palīdzību.