Vilks Larsens ar nicīgu kustību atgrūda manu plaukstu.

—   Nomirušo rokas ir uzturējušas to mīkstu. Nav de­rīga nekam citam kā trauku mazgāšanai un virtuves dar­bam.

—  Vēlos, lai mani nogādā krastā, — es noteikti sa­cīju, jo tagad atkal valdīju pār sevi. — Es jums samak­sāšu, cik, pēc jūsu domām, jūsu aizkavēšanās un pūles ir vērtas.

Viņš ziņkārīgi paskatījās uz mani. Acīs viņam zvilēja izsmiekls.

—   Jūsu paša dvēseles labā es no savas puses izteikšu citu priekšlikumu. Mans palīgs ir miris, un te notiks ne viena vien pārmaiņa. Viens no matrožiem tiks paaugsti­nāts par stūrmani, misiņš būs matrozis, un jūs ieņemsiet misiņa vietu, parakstot līgumu šim braucienam, par div­desmit dolāriem mēnesī pie visa brīva. Nu, ko jūs teiksiet? Un ņemiet vērā — tas ir jūsu paša dvēseles labad. Tā es jūs iztaisīšu par cilvēku. Iespējams, ka ar laiku jūs iemā­cīsieties stāvēt pats uz savām kājām un varbūt vēl pat drusku patipināt.

Bet es viņa vārdiem neveltīju ne mazāko vērību. Kuģa buras, ko tiku pamanījis tālu dienvidrietumos, bija kļu­vušas lielākas un skaidrāk saskatāmas. Varēja redzēt, ka tās ir tādas pašas kā «Garam», kaut gan pats kuģa kor­puss bija mazāks. Bija patīkami vērot skaisto šoneri, kas, lēkādams pa viļņiem, lidoja mums pretī, tā ceļš, acīm re­dzot, gāja mums tieši garām. Vējš pēkšņi bija pieņēmies spēkā un saule, veltījusi mums dažus grīnus smaidus, no­zuda. Jūra bija kļuvusi nespodra, svina pelēka, skarba, tagad tā trieca pret debesīm bangu baltās, putojošās mu­guras. Mūsu burinieks traucās arvien ātrāk uz priekšu un arvien zemāk svērās no vieniem sāniem uz otriem. Reiz, kādas brāzmas laikā, reliņš ienira vilnī un klājs tajā pusē uz mirkli pludoja ūdenī, tā ka tie pāris mednieku, kas atradās tur, bija spiesti steigšus paraut uz augšu kā­jas.