—   Tas kuģis drīz ies mums garām, — pēc klusuma brīža es sacīju. — Tā kā tas nāk mums pretim, ļoti iespe- jams, ka tas dodas uz Sanfrancisko.

—   Ļoti iespējams, — atbildēja Vilks Larsens, aizgriez­damies projām no manis un iesaukdamies: — Pavārēn! Ei, pavārēn!

Koknejietis izšāvās no virtuves.

—   Kur ir tas puika? Pasaki viņam, lai atnāk pie ma­nis!

—   Jā, ser. — Un Tomass Magridžs steidzīgi aiznesās uz kuģa pakaļgala pusi un nozuda lejā pa citu trapu, kas atradās blakus stūres ratam. Brīdi vēlāk viņš atkal para- dījās — un viņam nopakaļ nāca dūšīgi noaudzis jauns puisis, astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadus vecs, ar nīgru ļauna cilvēka seju.

—  Te viņš ir, ser, — pavārs sacīja.

Bet Vilks Larsens nelikās viņu manām un tūlīt pievēr­sās misiņam.

—   Kā tevi, pitis, sauc?

—       Džordžs Līčs, ser, — atskanēja īgna atbilde, un puiša izturēšanās skaidri parādīja, ka viņš nojauš, kāpēc licis atsaukts.

—  Tas nav īru vārds, — kapteinis strupi atcirta.

—  O'Tūls vai Makkārtijs tavam purnam piestāvētu maķe­nīt labāk. Ja vien — kas ir ļoti iespējams — tavai mātei kaimiņos nav dzīvojis kāds īrs.

Redzēju, ka jaunajam cilvēkam rokas aizvainojumā sa­žņaudzas dūrēs un kakls kļūst sarkans, asinīm kāpjot galvā.

—   Bet lai nu tas paliek, — Vilks Larsens turpināja.

—  Tev var būt visai dibināti iemesli aizmirst savu vārdu, bet tādēļ jau nu es neiešu turēt uz tevi ļaunu prātu, ja vien tu būsi vīrs savā vietā. Telegrāfa uzkalns protams, ir tava piederības osta. To jau tev var izlasīt pat uz pie­res. Stūrgalvīgs kā pats nelabais un divtik nešpetns. Šito sugu es pazīstu. Nu, uz šī kuģa tev to izdzīs, uz to tu vari paļauties. Saprati? Starp citu, kas tevi piemunstu- rēja?

—  Makkrīdijs un Svensons.

—   Ser! — Vilks Larsens nograndīja.

—       Makkrīdijs un Svensons, ser, — puisis izlaboja, nik­nām uguntiņām zvērojot acīs.