Jutos tīri vai uzjautrināts par sarkanvaidža nepamatoto dusmu izvirdumu, un, kamēr viņš sašutis stampāja pa klāju uz priekšu un atpakaļ, es ieslīgu pārdomās par miglas romantiku. Un tur jau arī bija nenoliedzama romantika: šī migla kā bezgalīga noslēpuma pelēka ēna gulst pāri riņķojošajai zemes piciņai; un cilvēki — tīrie gaismas puteklīši vai dzirkstis, uz mūžiem nolādēti ar neprātīgu darba prieku, jāj uz saviem koka un tērauda ruma- kiem cauri pašām noslēpuma dzīlēm un, akli taustoties, meklē ceļu cauri Neredzamajam, kliegdami un klaigādami pašpazinīgus vārdus, kaut arī neziņa un bailes dara smagas viņu sirdis.
Mana sarunu biedra balss lika man atgriezties īstenībā un iesmieties. Es pats taču arī biju taustījies un pinies, kaut gan domāju, ka esmu gājis redzīgām acīm cauri noslēpumam.
— Paklau! Kāds nāk uz mūsu pusi, — viņš pavēstīja. — Un vai to jūs dzirdat? Viņš ātri tuvojas. Nāk taisni mums virsū. Domājams, viņš mūs vēl nedzird. Vējš pūš pretējā virzienā.
Dzestrā brīze vilka tieši uz mums, un es varēju skaidri saklausīt svilpi netālu priekšā, mazliet iesānis.
— Satiksmes kuģītis? — es jautāju.
Sarkanvaidzis pamāja, tad piemetināja: — Citādi jau
nebūtu nesies tādā gaitā. — Viņš aprauti iesmējās. — Tie tur augšā kļūst nemierīgi.
Es pametu skatienu uz augšu. Kapteinis bija izbāzis galvu un plecus no stūres mājas un sasprindzināti blenza miglā, it kā pietiktu vienīgi ar gribasspēku, lai varētu saredzēt tai cauri. Viņa seja izskatījās norūpējusies, tāpat kā manam sarunu biedram, kurš bija aizstampājis pie treliņiem un ar tikpat lielu uzmanību vērās neredzamo briesmu virzienā.
Un tad tas viss notika, turklāt neaptveramā ātrumā. Migla šķita pāršķiramies, it kā to būtu pāršķēlis kāds milzu ķīlis, un parādījās tvaikoņa priekšgals, abās pusēs vilkdams līdzi miglas grīstes kā jūras zāles uz Le- viatāna purna.