Es saskatīju stūres māju un no tās iz- liekušos baltbārdainu vīru, kas bija atbalstījies uz elko­ņiem. Viņš bija tērpies zilā uniformā, un es atceros, ka ievēroju, cik kārtīgs viņš izskatījās un cik mierīgs viņš bija. Viņa miers šajos apstākļos bija drausmīgs. Viņš bija samierinājies ar Likteni, gāja roku rokā ar to un vēsu prātu apsvēra tā triecienu. Tā viņš tur atspiedies stāvēja, pārlaizdams mums vērtējošu skatienu, it kā aplēsdams, kurā vietā notiks sadursme, un nelikās pat nemaz ma­nām, kad mūsu stūres vīrs, nobālējis nevaldāmās dus­mās, sauca:

—   Nu jums gan izdevās!

Atskatoties uz notikušo, saprotu, ka šī piezīme bija pā­rāk skaidra, lai būtu vēl nepieciešama atbilde.

—      Pieķerieties pie kaut kā un turieties klāt! — sarkan- sejainais vīrs man uzsauca. Visa viņa bramanība bija zudusi, un šķita, ka viņš inficējies ar pārdabisko mieru. — Un paklausieties, kā spiegs sievietes, — viņš sacīja skarbi, man likās, gandrīz ļauni, it kā viņš visu to jau kādreiz būtu piedzīvojis.

Kuģi sadūrās, pirms paguvu izmantot viņa padomu. Mūs droši vien trāpīja tieši vidusdaļā, jo svešais tvai­konis bija nozudis ārpus mana redzes loka un es nekā neredzēju. «Martiness» strauji sasvērās uz sāniem, atska­nēja brīkšķis, krakšķēdams lūza koks. Mani notrieca gar­šļaukus uz mitrā klāja, un, iekams paspēju uzrausties kā­jās, es izdzirdu sieviešu spiedzienus. Šī pati neaprakstā­mākā no visām skaņām, kas liek asinīm sastingt dzīslās, bija par iemeslu tam — par to esmu pilnīgi pārlieci­nāts, — ka mani sagrāba panika. Es iedomājos par pa­sažieru salonā novietotajām glābšanas jostām, bet pie durvīm man brāzās pretī mežonīga vīriešu un sieviešu straume un aizrāva mani atpakaļ. Kas notika turpmāka­jās minūtēs, neatceros, kaut arī man skaidri palicis prātā, ka rāvu glābšanas jostas no augšējiem plauktiem, bet sarkansejainais piesprādzēja tās histēriskajām sievietēm, kas izbailēs stāvēja, bariņā saspiedušās, šīs atmiņas man saglabājušās tikpat spilgtas un skaidras kā par jebkuru no tām gleznām, ko esmu redzējis.