Un tā jau arī bija īsta glezna, pat tagad tā man stāv acu priekšā: cauruma robotās malas kajītes sienā, pa kuru mutuļiem un grīstēm veļas iekšā pelēka migla; tukšie popētie sēdekļi, uz ku­riem izmētātie dažādie priekšmeti — saiņi, rokas somiņas, lietussargi un apmetņi — liecina par pēkšņu bēgšanu; tuklais džentlmenis, kurš vēl nesen lasīja manu apcerē­jumu un joprojām tur rokā žurnālu, korķa un audekla ieskauts, apnicīgā neatlaidībā man jautā, vai, pēc manām domām, draudot kādas briesmas; sarkansejainais dūšīgi stampā apkārt uz savām mākslīgajām kājām, piesprādzē­dams glābšanas jostas visiem, kas vien to vēlas; un, bei­dzot, sievietes, kuras spiedz kā prātu zaudējušas.

Tieši šie sieviešu spiedzieni man visvairāk krita uz ner­viem. Tie droši vien neatstāja nejūtīgu arī sarkansejaino vīru, jo prātā saglabājusies vēl viena aina, kura man ne­mūžam neizgaisīs no atmiņas. Tuklais džentlmenis, stū- ķēdams žurnālu mēteļa kabatā, ziņkārīgi noraugās notie­košajā. Pūlītī saspiedušās sievietes ar pārvērstām, nobā- lušām sejām un atplestām mutēm brēc kā pazudušu dvēseļu koris; un sarkanvaidzis, kura seja tagad niknumā 'eguvusi purpura krāsu, pacēlis virs galvas rokas tādā žestā, it kā taisītos spert zibeņus, kliedz:

— Apklustiet! Nu apklustiet taču!

Atceros, šis skats lika man pēkšņi iesmieties, un nāka­majā acumirklī es atskārtu, ka pats esmu kļuvis histē­risks, jo tās taču bija manas kārtas sievietes, tādas pašas kā mana māte un māsas, kam uznākušas nāves bailes, bet negribas mirt. Un es atminos, ka skaņas, ko viņas izdeva, atgādināja aizkautas cūkas kviecienus, un šīs līdzības spilgtums man iedvesa šausmas. Šīs sievietes, kam nebija sveši viscildenākie pārdzīvojumi, vismaigākās jūtas, bija atvērušas mutes un spiedza. Viņas gribēja dzīvot, bet bija bezpalīdzīgas kā žurkas slazdā un tāpēc spiedza.

Pretīgums izdzina mani laukā uz klāja.