Man sametās nelaba dūša un šķebināja, un es apsēdos uz kāda sola. Kā pa sapņiem «redzēju vīrus skrienam un saucam — viņi centās nolaist laivas. Viss izskatījās tieši tā, kā es par tādiem gadījumiem tiku lasījis grāmatās. Falles iestrēga. Nekas nebija kārtībā. Kāda laiva bija nolaista jūrā, aiz­mirstot iedzīt noplūdes caurumos puļķus; piesēdināta pilna ar sievietēm un bērniem, tā pieplūda ar ūdeni un apgāzās. Kādai citai bija atlaists tikai viens gals, kamēr otrs vēl karājās fallē, un tādā stāvokī tā bija pamesta. Nekur nebija redzams svešais tvaikonis, kurš bija šās nelaimes cēlonis, kaut gan dzirdēju ļaudis spriežam, ka tas noteikti sūtīšot mums palīgā glābšanas laivas.

Nokāpu lejā uz apakšējā klāja. «Martiness» strauji grima, ūdens jau tuvojās bortam. Liels skaits pasažieru metās pāri bortam. Citi, atrazdamies jau jūrā, klaigāja, lai viņiem palīdz tikt atpakaļ uz kuģa. Neviens tiem ne­pievērsa uzmanību. Atskanēja kliedziens, ka mēs grim­stam. Arī mani pārņēma panika, un es kopā ar pārējiem likos pāri malai. Kā tas notika, nezinu, lai gan es uz­zināju, turklāt tajā pašā mirklī, kādēļ tie, kuri jau atradās jūrā, tik ļoti tīko nokļūt atpakaļ uz klāja. Ūdens bija auksts, neciešami auksts. Likās, ka mani apsvilina uguns. Aukstums koda līdz kaulam. Bija tāda sajūta, it kā mani būtu sagrābusi nāve. Aiz sāpēm un satricinājuma es cī­nījos pēc elpas, plaušas pieplūda ar ūdeni., bet tad glāb­šanas josta pacēla mani virspusē. Mutē man bija stipra sāls garša, un mani smacēja sīvais šķidrums rīklē un plaušās.

Aukstums tomēr mocīja visvairāk. Jutu, ka spēšu to izturēt tikai īsu bridi. Apkārt man ūdenī ķepurojās cil­vēki. Dzirdēju, kā tie sakliedzas savā starpā. Saklausīju arī airu klaboņu. Droši vien svešais tvaikonis bija nolai­dis laivas. Pagāja kāds laiks, un es brīnījos, ka esmu vēl dzīvs. Kājas bija kļuvušas pilnīgi nejūtīgas, ledains stin­gums apņēma sirdi un zagās tajā iekšā. Nelieli viļņi ar ļauni putojošām mugurām nemitīgi gāzās man pāri un šļācās mutē, atkal un atkal man trūka elpas — un es smaku nost.