Trokšņi kļuva neskaidri, lai gan tālumā es izdzirdu pē­dējos izmisīgos kliedzienus un sapratu, ka «Martiness» ir nogrimis. Pēc kāda laika — man nav nekādas sajēgas, pēc cik ilga, — ar pēkšņu baiļu sajūtu es nācu pie sama­ņas. Biju viens. Nevarēju saklausīt ne saucienus, ne klie­dzienus, bija dzirdama tikai viļņu šļakstoņa, ko migla vērta pārdabiski dobju. Panika pūlī, kam ir kāda inte­rešu kopība, nav tik drausmīga kā šausmas, kas pārņem cilvēku, kad viņš ir viens. Uz kurieni straume mani dzina? Sarkansejainais vīrs tika sacījis, ka bēgums atplūstot caur Zelta vārtiem. Vai tādā gadījumā tas nenes mani atklātā jūrā? Un glābšanas josta, kas man neļāva noslīkt? Vai tā kuru katru brīdi nevar izjukt? Biju dzirdējis, ka tās izgatavojot no papīra un niedrēm, tās ātri izmirkstot un tad vairs nespējot noturēt virs ūdens. Un es it nemaz ne­pratu peldēt. Turklāt biju pilnīgi viens — pelēka, šķietami pirmatnēja plašuma vidū. Atzīstos, ka mani sagrāba ne­prāts, es skaļi brēcu, tāpat kā tika brēkušas sievietes, un kūlu ūdeni ar stingajām rokām.

Man nav ne mazākā priekšstata, cik ilgi tas tā tur­pinājās, un tad bija tukšums, kuru es atceros ne vairāk, kā mēdz atcerēties nemierīgu un mokošu miegu. Kad at­guvos, šķita, ka pagājuši gadu simteņi, un gandrīz virs sevis es redzēju iznirstam no miglas kāda kuģa priekš­galu un citu aiz citas trīs vēja piepūstas trijstūrainas bu­ras. Vietā, kur priekšvadnis šķēla ūdeni, tas vareni putoja un virmuļoja, man likās, ka es atrodos tieši kuģa ceļā. Mē­ģināju iekliegties, bet biju pārāk vārgs. Burinieka priekš­gals traucās lejup, tik tikko neķerdams mani un pāršļāk- dams man tieši pāri galvai ūdens vērpeti. Tad garais, melnais kuģa sāns sāka slīdēt man garām tik tuvu, ka es būtu varējis to aizskart ar roku. Raudzīju to aizsniegt neprātīgā apņēmībā iecirsties ar nagiem kokā, bet mani locekļi bija smagi un bez dzīvības. Vēlreiz pūlējos iebļau- ties, taču pār manām lūpām nenāca ne skaņa.