lās salas bija pārdzīvojusi dabas katastrofu, kad aizmigušai viņai stiebru būda sagāzās pār galvu, un tad viņa redzēja uguns jeb vulkānu dievi Pele pa Mauna Loa lēzenajām nogāzēm veļam lejup sarkani plūstošu lavas straumi, kas aizbēra zivju dīķus jūras malā un savā ugunīgajā ceļā kā ar slotu aizmēza veselus vēršu barus, ciematus un cilvēkus.
Iepriekšējā vakarā viegla zemestrīce bija sadrebinājusi Honolulu un Alise Akana tālab pārlaidusi bezmiega nakti. Un rīta avīzēs bija rakstīts, ka Mauna Kea esot izvirdis un lielajā Kilaueas krāterī lava strauji ceļoties. Tā nu sapulcē Alise, kuras domas bažīgi šaudījās starp šās pasaules šausmām un nākamās mūžīgās dzīves priekiem, nosēdās vienā no priekšējiem sēdekļiem, aiz nervu satraukuma būdama tuvu histērijai.
Un Ābels A Jo cēlās kājās un lika savu pirkstu tieši viņas dvēseles visvārīgākajā vietā. Aprakstīdams dieva radīto pasauli vispār pieņemtajā veidā, tomēr atdzīvinādams šo vispārējo ar savu mēles veiklību jauktajā pusangļu, pushavajiešu žargonā, Ābels Ā Jo attēloja dienu, kad pat tā kunga neizmērojamai pacietībai būs pienācis gals, kad viņš liks Pēterim noslēgt savas norēķinu un ierakstu grāmatas, pavēlēs Gabriēlam sapulcināt visas dvēseles uz pastaro tiesu un izsauksies pērkona balsī «Welakahao!»