Pats redzēju prāvu teļu, kuru kā sviestin nosvieda. Nakts, kas sekoja, bija neaprakstāmu šausmu pilna. Zeme svaidījās kā laiviņa Konas negaisā. Kādu zīdainīti sabradāja viņa paša mīļā māmuļa, jo, bēgdama no savas grūstošās mājas, uzmina tam virsū.

Debesis pār mūsu galvām dega ugunīs. Mēs lasījām bi- beli debess kvēles gaismā, kaut gan burtiņi pat jaunām acīm bija sīciņi. Šīm misionāru bībelēm vienmēr ir pārāk smalka druka. Četrdesmit jūdžu no mums pati elles sirds, izvirdusi kalnu galotnēs, gāzās uz jūru sarkana kā asins no liesmās izkusušām klintīm. Debesis lāktīja kā bezga­līgs ugunsgrēks, un zeme dejoja hula zem mūsu kājām — šī aina bija pārāk šausmīga un pārāk varena, lai mēs to varētu aptvert. Mēs spējām domāt tikai par zemes kār­tiņu, plānu kā -ziepju burbulis, kura šķīra mūs no mūžīgās uguns un sēra ezera, un par dievu, no kura lūdzāmies glā­biņu. Atradās šur tur cēlas un dievbijīgas dvēseles, kuras solīja saviem mācītājiem ziedot baznīcai ne tikai parastos mērenos sieciņus, bet pusi no visa, kas tiem pieder, ja vien tas kungs ļaušot tiem dzīvot, lai pildītu šo solījumu.

Ai, mani draugi, dievs mūs paglāba! Bet vispirms viņš mums lika mazliet pabaudīt, kāda būs tā elle, kura atvērs savu rīkli mūsu priekšā pastarajā dienā, kad dievs pēr­kona balsī sauks: «Welakahao!» Kad dzelzs būs karsta! Padomājiet par to! Kad priekš grēciniekiem dzelzs būs no- kaitusi!