Trešajā dienā, kad viss jau bija krietni pierimies, mēs abi ar draugu sludinātāju, juzdamies drošībā dieva rokā, uzkāpām uz Mauna Loa un paraudzījāmies baismīgajā Kilaueas krāterī. Mēs dziļi ieskatījāmies neizmērojamā bezdibenī, kur pašā apakšā uguns ezers rēkdams svaidīja liesmainu dzirksteļu bangas un šļāca tās simtiem pēdu gaisā tīri kā Ceturtā jūlija uguņošanā, ko jūs paši esat redzējuši, un visu laiku mūs smacēja un apdullināja dūmi un sēra tvaiki, kas milzu vāliem cēlās augšup.

Un to es jums saku — neviens cilvēks, kas dievu mīlē, nespēj raudzīties lejup šadā ainavā, lai visā pilnībā neap­jaustu blbelē tēloto elli. Ticiet man — tie, kas rakstījuši Jauno derību, nav spējuši rādīt vairāk par to, ko skatījām mēs. Es pats, piemēram, nespēju acis novērst no parādī­šanas, kas atklājās manā priekšā, es stāvēju mēms un drebēju pie visām miesām, jo tik satriecoši vēl savu mūžu nebiju matījis visvarenā dieva spēku, godību un bar- dzibu — viņa dusmu ieročus un neizsakāmās baismas, kas bruks pār tiem, kuri nevar gūt pestīšanu, kuri grēksūdzē nešķīstīs savas dvēseles un nelīgs mieru ar savu radītāju.