Bet, ak, mani draugi, vai jūs domājat, ka šis skats satricināja mūsu ceļa rādītājus — iezemiešu pavadoņus, kuru sirdis bija dziļi iestigušas pagānismā? Nē. Velna roka gulēja pār viņiem. Pilnīgi vienaldzīgi, it ne drusciņas neaizkustināti, viņi tikai ņēmās gar savām vakariņām, pļāpādami rija jēlās zivis un pēc tam izstiepās uz paklājiem, lai nosnaustos. Tie bija velna bērni, nejūtīgi pret dieva darbu skaistumu, cildenumu un baismu briesmām. Bet jūs, ar ko patlaban runāju, jūs taču neesat pagāni. Kas ir pagāns? Tas ir tāds, kam piemīt stulba bez- jūtība pret katru cēlu domu un katru cēlu jušanu. Ja gribat viņu aizkustināt, nelieciet viņam raudzīties lejup elles rīklē, bet uzdāviniet kalabašu ar poi, jēlu zivi vai arī uzaiciniet viņu uz kādu prastu, zemisku un baudkāru izpriecu. Ai, mani draugi, cik nepieejami viņi ir visam, kas pacilā nemirstīgo dvēseli! Bet mēs ar sludinātāju, sirdīm žņaudzoties sāpēs viņu dēļ, raudzījāmies pašā ellē. Ai, mani draugi, tā bija elle, tieši tāda elle, kāda tā attēlota svētajos rakstos,, mūžīgo mocību elle necienīgajiem.
Alise Akana aiz šausmām bija kritusi tādā kā ekstāzē, tādā kā histērijā. Viņa nesakarīgi murdēja:
— Ak, kungs un dievs, es atdošu deviņas desmitdaļas visas savas mantas! Es atdošu it visu. Es atdošu pat tos divus pina drānas baķus, izšūto ķīniešu tērpu un visu duci zīda zeķu …