—   Gatavi!

Sešdesmit pāri dūraiņu raušus tika norauti no rokām; tikpat daudz pāru mokasīnos ieautu kāju stingrāk atspē­rās sniegā.

—   Sākt!

No visam pusēm plašajā, tukšajā laukā metās vīri, dzina mietiņus gar malām un vidū, kur bija paredzēti divi centrālie pieteikumi, pēc tam visi pa galvu pa kaklu metās pie savām kamanām, kas gaidīja uz spoguļgludi aizsa­lušā strauta. Viss sajuka vienā lietā juceklī — kustības, skaņas; viss saplūda neaprakstāmā haosā. Kamanas sa­skrējās; ilkņi cirtās pret ilkņiem, dažādu pajūgu suņi ņerkstēdami metās cits citam virsū. Ņudzeklis aizspros­toja šauro strauta gultni. Patagas svilpa bez atšķirības gan pār suņu, gan cilvēku mugurām. Lai jucekli padarītu vēl lielāku, ap katru braucēju salasījās draugi, cenzda­mies viņu izvilkt no ņudzošā kamola. Taču beidzot, ar spēku izlaužot ceļu, kamanas aiz kamanām izrāvās brī­vībā un pazuda tumsā starp strauta drūmajiem, krauja­jiem krastiem.

Džeks Haringtons jau priekšlaikus bija paredzējis, ka izcelsies jūklis, tādēļ, pie savām kamanām stāvēdams, no­gaidīja, līdz panika pierimsies. Lutjs Savojs, zinādams, ka sāncensis dos viņam simt punktu priekšā, nolēma se­kot ta piemēram un arī nogaidīja. Kliedzieni jau pagaisa tālumā,, kad viņi devās ceļā un, nobraukuši jūdzes desmit pa strautu uz leju līdz Bonanzai, panāca pārējos pajūgus, kas brauca zosu gājienā, tomēr cieši cits aiz cita.