Nedzirdēja gandrīz neviena uzmundrinājuma sauciena suņiem, jo šajā ceļa posmā nebija ko domāt izrauties uz priekšu: kamanu platums no slieces līdz sliecei bija sešpadsmit collu, bet iebrauktās takas platums — astoņpadsmit collu. Krietnu pēdas tiesu dziļuma iebrauktā kamanu taka līdzinājās renei. Tai abās pusēs pacēlās pūkaina, mirdzoša sniega sega. Ja kāds, cenzdamies tikt garām citam karna- nām, iedomātos novirzīties no takas, viņa suņi tai paša acumirklī iegrimtu irdenajā sniegā līdz vēderam un pērdamies nevarētu no tā izpērties. Tādēļ vīri gulēja kamanās kā sastinguši un pacietīgi gaidīja. Turpmakajās piecpadsmit jūdzēs ceļa posmā pa Bonanzu un Klondaiku nekādas pārmaiņas nenotika līdz pašai Dausonai, kur braucēju rinda izkļuva pie Jukonas. Tur tos jau gaidīja jauni suņu pajūgi. Taču Haringtons un Savojs savus posteņus bija norīkojuši divas tris jūdzes tālāk, nolēmuši sākotnējos pajūgus vajadzības gadījumā notrenkt līdz nāvei. Izmantojot aizkavēšanos, kas radās, pajugus mainot, viņi pameta sev aiz muguras vairāk nekā pusi braucēju. Kad viņu kamanas izslīdēja Jukonas plašumos, priekšā nebija vairāk par trīsdesmit pajūgiem. Nu varēja sākt mēroties spēkiem. Rudenī, kad upe sala ciet, starp divām masīvām ledus blīvām palika apmēram jūdzi plata straumes josla. Ta tikai nesen bija pārvilkusies ar ledu, kas bija ciets, gluds un slidens kā balles zāles parkets.