Daudziem bija sagatavoti mietiņi un pajūgi braukšanas gatavībā. Katpeiņa Konstantīna jātnieku policijas nodaļa bija saņēmusi pavēli raudzīties, lai viss notiek pēc likuma. Rīkojums skanēja: neviens nedrīkst sākt dzīt mietiņus, iekams mūžībā nav aizritējusi šās dienas pēdējā sekunde. Ziemeļos šādai pavēlei ir tikpat liels spēks kā Jehovas bauslim, jo dum-dum lode soda tikpat zibenīgi un neglābjami kā dieva dusmība. Nakts bija skaidra un salta. Ziemeļblāzma bija iedegusi svētku ugunis, raidīdama pār debess velvi zaļganbaltus, mirdzošus starus, kas apdzēsa zvaigžņu spožumu. Salti iesārtās gaismas bangas viļņoja zenītā, bet pie apvāršņa neredzams milzis vilka žilbinošus lokus. Sā majestātiskā skata satraukti, suņi palaida garas, žēlabainas gaudas kā viņu tālie senči neatminamā senatnē.
Lāčādas kažokā tērpies policists ar pulksteni rokā svinīgi panācās priekšā. Vīri pie pajūgiem sarosījās, cēla augšā suņus, atšķetināja un pievilka streņģes. Pēc tam sacenzdamies steidzās pie zemes gabala robežas, žņaugdami rokā mietiņus un pieteikumus. Viņi jau tik daudz reižu bija staigājuši pāri šai robežai, ka tagad varēja to izdarīt aizvērtām acīm. Policists pacēla roku. Nometuši no pleciem liekās zvērādas un segas, pēdējo reizi saraustījuši jostu, vīri sastinga gaidās.