Tikko kamanu slieces saskāras ar mirdzošo ledu, Haringtons pacēlas ceļos; ar vienu roku viņš turējās pie kamanām; pātaga mežonīgi svilpa pār suņu galvām, ausīs tiem iegranda drausmīgi lāsti. Suņu pajūgi plaši izklīda pa slideno ledu, un visi sasprindzināja spēkus līdz pēdējai iespējai. Taču retais visos Ziemeļos prata tā vadīt suņu pajūgu kā Džeks Haringtons. Viņa pajūgs drīz vien izrāvās priekšgalā, bet Luijs Savojs izmisīgi pūlējās nepalikt iepakaļ, un viņa priekšējie suņi ar purnu bezmaz skārās pie pretinieka ka­manām.

Kaut kur Iedus klajuma vidus posmā no krasta viņiem pretī joņoja nomaiņas pajūgi. Haringtons tomēr suņus neapturēja. Nogaidījis izdevīgu mirkli, kad jaunais pajūgs bija blakus, viņš iekliegdamies pārlēca otrās kamanās un tūliņ sāka trenkt suņus kā negudrs. Nomaiņas pajūga braucējs, kūleni pārmezdams, izlidoja no kamanām. Luijs Savojs arī šoreiz sekoja sāncenša priekšzīmei. Likteņa ziņā pamestie pajūgi svaidījās šurp un turp, citi tiem uz­triecās virsū, un uz ledus izcēlās drausmīga jezga. Ha­ringtons traucās aizvien ātrāk. Luijs Savojs turējās viņam pēdās. Pašā ledus lauka galā viņu kamanas panaca priek­šējo braucēju. No jauna iebraucot šaurajā kamanu ceļā, kas veda starp irdena sniega kupenām, viņi abi jau bija rindas priekšgalā, un Dausonas iedzīvotāji, kas viņus vē­roja ziemeļblāzmas gaismā, zvērēt apzvērēja, ka tas esot bijis skaists un tīrs darbs.