Kad sals sāk kniebt līdz sešdesmit grādiem, ir vai nu jākustas, vai jāsakur uguns, citādi nav iespējams ilgi izturēt. Haringtons un Savojs ķērās pie sensenis pārbau­dītā līdzekļa — «skriešus un braukšus». Izlēkuši no ka­manām, viņi, grožos turēdamies, skrēja pakaļ kamanām, kamēr asinis dzīslās sāka ritēt straujāk un aizdzina sala stingumu, tad ielēca atpakaļ kamanās un nometās guļus, līdz atkal izsala līdz kaulam. Tā — skriešus un brauk­šus — viņi pieveica otro un trešo ceļa posmu. Ikreiz, iz­braucot uz gluda ledus, Luijs Savojs ņēmās plītēt suņus, bet ikreiz viņa pūliņi aiztraukties garām sāncensim cieta neveiksmi. Izklaidus braukdami, pārējie, kas atradās jū­dzes piecas viņiem aiz muguras, centās viņus panākt, to- rnēr velti, jo vienīgi Luijam Savojam šajās sacīkstēs lai­mējās izturēt drausmīgo ātrumu, ko bija uzņēmis Džeks Haringtons.

Kad viņi tuvojās nomaiņas postenim pie Septiņdesmit Piektās jūdzes, Lons Makfeins palaida pretī savus suņus. Pajūga priekšgalā skrēja Vilka Ilknis, un, tiklīdz Džeks Haringtons ieraudzīja vedējsuni, viņam kļuva skaidrs, kurš uzvarēs. Visos Ziemeļos nebija otra suņu pajūga, kas ta­gad spētu uzveikt viņu ceļa pēdējā posmā. Bet Luijs Sa- vojs, pamanījis Vilka Ilkni Haringtona pajūga priekšgalā, saprata, ka ir zaudējis, un izgrūda tādus lāstus, kādus parasti mēdz veltīt sievietēm.