Un tomēr viņš nolēma cīnī­ties līdz pēdējam, un viņa suņi neatlaidīgi turējās sniega virpulī, ko sacēla pa priekšu braucošās kamanas. Dien­vidrītu pusē sāka aust diena; Haringtons un Savojs brā­zās uz priekšu kā viesuļi: viens ar prieka pārpilnu sirdi, otrs, izjuzdams rūgtu smeldzi par Džojas Molino nodevīgo rīcību.

Visi Četrdesmitās Jūdzes iedzīvotāji, zvērādu segās ievīstījuŠies, rītausmā sapulcējās kamanu ceļa malā. Ceļš no šejienes bija pārredzams tālu — vairākas jūdzes Ju- konas augšteces virzienā, līdz pat pirmajam līkumam. Arī ceļš pāri upei līdz finišam Kjūdahi fortā, kur nepacietīgi gaidīja raktuvju inspektors, bija kā uz delnas. Džcja Mo­lino bija ierīkojusies gabaliņu nostāk, taču tik svarīgā un izšķirīga mirklī neviens neiedrošinājās jaukties viņai pa kājām un aizsegt skatu uz sniegā tikko samanamo ceļa joslu. Tāpēc viņai visapkārt pletās tukšs laukums. Lies­moja ugunskuri, un zeltraČi, pie uguns sapulcējušies, slē­dza derības, liekot ķīlā suņus un zelta smiltis. Vilka Ilkņa likme sacēlās neredzēti augstu.

—   Brauc! — atskanēja skaļš sauciens no priedes ga­lotnes, kur bija uzrāpies indiāņu puišelis.

No Jukonas līkuma sniegā iznira viens melns punktiņš, bet tūliņ aiz tā — otrs. Punktiņi strauji kļuva lielāki, un labu gabalu aiz pirmajiem cits pēc cita parādījās pārējie. Pēc brītiņa jau varēja atšķirt kamanu, suņu un kamanās uz vēdera guļošo cilvēku apveidus.