Viņš jau sen bija pie tiem pieradis. Jāpiebilst, ka ne viņš vien. Gluži tāpat Džoja Alolino ķircināja visus savus pielūdzējus. Turklāt viņa patlaban izskatījās tik pievilcīga — sala skūpstītie vaigi koši kvēloja, smejošā mute pavērta, bet acīs dzirkstīja tas lielais vilinājums, par kuru spēcīgāka nav visā pasaulē, — vilinājums, kāds atrodams vienīgi sievietes acīs. Suņi, dzīvā, pinkainā ka­molā savēlušies, kūleņoja viņai pie kājām, bet pajūga vē- dējsuns — Vilka Ilknis — bija garo purnu saudzīgi no­licis viņai uz ceļiem.

—  Bet ja nu es tomēr uzvaru? — Haringtons neatlai­dīgi atkārtoja.

Viņa paskatījās uz savu pielūdzēju, pēc tam atkal pie­vērsa acis suņiem.

—   Ko tu teiksi, Vilka Ilkni? Ja viņš ir tik stiprs un dabū papīrs uz to zemes gabalu, varbūt mēs būsim ar mieru iziet pie viņa? Nu, ko tu teiksi?

Vilka Ilknis saslēja ausis un dobji uzrūca Haringtonam.

—   Salst, — Džoja Molino pēkšņi ieteicās tipiski sie­višķīgā nekonsekvencē, piecēlās un sacēla kājās suņus.

Haringtons mierīgi noskatījās. Džoja viņam jau kopš pirmās pazīšanās dienas bija uzdevusi daudz mīklu, un pa šo laiku viņa pārējām labajām īpašībām bija pievieno­jusies ari vēl pacietība.

—   Hei, Vilka Ilkni! — iesaucās Džoja Molino, ielēk- dama kamanās, kad tās jau sāka kustēties. — Hei-hei! Parādi, ko spēj!