spriežot, nekā krietna nesolīja. Olafs Nelsons sadzina mietiņus krastmalā piecsimt pēdu atstatumā citu no cita, nekavējoties nosūtīja pa pastu pieteikumu uz zemes gabalu un pazuda bez pēdām. Tuvākais zeltraktuvju kantoris tolaik atradās Kjūdahi forta policijas kazarmās otrpus upes, tieši pretī Četrdesmitajai Jūdzei. Tikko paklīda valodas, ka IZldorado esot tīrā zelta bedre, kādam tūliņ bija izdevies izzināt — Olafs Nelsons neesot papūlējies aizbraukt pa Jukonu lejup, lai saņemtu apstiprinājumu par zemes gabala iegūšanu. Daudzi jau meta alkatīgus skatienus uz nevienam nepiederošo lauku, kur, kā zināms, slēpās zelts par neskaitāmiem tūkstošiem dolāru un tikai gaidīt gaidīja lāpstu un skalojamo pannu. Tomēr neviens neiedrīk- stējās aizņemt šo gabalu. Saskaņā ar nerakstītu likumu tam, kas sadzinis mietiņus, tika dotas sešdesmit dienas dokumentu nokārtošanai, un, iekams tās nebija apritējušas, cits zemes gabalam nedrīkstēja pieskarties. Vēsts par Olafa Nelsona nozušanu bija izplatījusies pa visu apkarini, un desmitiem zeltraču gatavojās zemes gabalā sadzīt mietiņus un pēc tam suņu pajūgos steigties uz Kjūdahi fortu.
Četrdesmitajā Jūdzē daudz pretendentu nebija. Kad visa apmetne kā sadegusi pūlējās nodrošināt uzvaru vai nu Džekam Haringtonam, vai Luijam Savojam, nevienam citam pat prātā vairs nenāca mēģināt laimi uz savu roku.