Attālums no zelta lauka līdz raktuvju kantorim bija apaļas simt jūdzes, un tika nolemts katram favorītam šajā ceļa gabalā piegādāt trīs pajūgus apmaiņai. Pēdējais posms, protams, būs izšķirošais, un šīm divdesmit piecām jūdzēm čakli brīvprātīgie palīgi centās sameklēt visspēcīgākos suņus. Starp abām partijām iedegās tik nikna cīņa un tāds azarts, ka suņu cenas sacēlās tik pasakainos augstumos, kādi šā apvidus vēsturē vēl nekad nebija pieredzēti. Nav jābrīnās, ka trakā cīņa vēl ciešāk pievērsa visu skatienus Džojai Molino. Viņa bija ne tikai satraucošo notikumu cēlonis, bet arī labākā suņu pajūga īpašniece no Čilketas līdz pašai Beringa jūrai. Neviens suns nespēja līdzināties viņas pajūga vedējsunim Vilka Ilknim. Tas, kura kamanās ceļa pēdējā posmā būtu iejūgts šis suns, varētu droši uzskatīt sevi par uzvarētāju. Par to nešaubījās neviens. Taču Četrdesmitajā Jūdzē katrs bez liekas runāšanas zinaja, ko drīkst un ko nedrīkst, tādēļ neviens neuzdrošinājās uzmākties Džojai Molino ar lū- gurnu aizdot suni. Abas puses mierināja sevi ar to, ka šādu priekšrocību nebaudīs ne pašu favorīts, ne pretinieks.
Taču vīrieši — gan katrs atsevišķi, gan visi kopumā — radīti tā, ka bieži vien līdz kapa malai nodzīvo svētlaimīgā neziņā par to, cik dziļa ir cilvēku dzimuma otras puses viltība, un šā paša iemesla dēļ arī Četrdesmitās jūdzes vīrieši pat iedomāties nespēja, kādi velnišķīgi plāni perinās Džojas Molino galvā.