Paris dienu pēc viņu izbraukšanas Četrdesmitā Jūdze sāka sūtīt rezerves pajūgus — vispirms uz septiņdesmit piekto, tad uz piecdesmito un visbeidzot — uz divdesmit piekto jūdzi. Pajūgi pēdējam ceļa posmam bija lieliski — visi suņi kā lasīt izlasīti, un apmetne veselu stundu piecdesmit grādu salā nodirnēja laukā, apsprieda un salīdzināja suņu priekšrocības, līdz beidzot pienāca brīdis doties ceļā. Taču tad, pašā pēdējā mirklī, piedrāzas Džoja Molino savās kamanas. Viņa pasauca sānis Lonu Mak- feinu, kas vadīja Haringtonam domāto pajūgu, un vēl nebija paguvusi izteikt pirmos vārdus, kad Makfeinam mute papletās tādā apstulbumā, ka visiem uzreiz kļuva skaidrs, cik izdzirdētā ziņa svarīga. Viņš izjūdza Vilka Ilkni no Džojas kamanām, iejūdza to Haringtona pajūga priekšgalā un aizjoņoja ar suņiem pa Jukonu uz augšu.
— Nabaga Luijs Savojs! — noskanēja visapkārt.
Bet Džoja Molino tikai izaicinoši nozibsnīja melnās acis un pagrieza kamanas atpakaļ uz tēva būdu.
Tuvojās pusnakts. Vairāki simti Olafa Nelsona zemes gabalā sapulcējušies, zvērādās satuntuļojušies cilvēki noniecināja siltās būdas un ērtās guļvietas un labāk stāvēja sešdesmit grādu salā, kur risinājās satraucoši notikumi.