— Ko jums vajag?
— Mums vajadzīgs Kūlaus-spitālīgais, — vietējās policijas nodaļas priekšnieks zilacains amerikānis atbildēja.
— Ejiet atpakaļ, — sacīja Kūlaus.
Viņš pazina šo cilvēku — tas bija šerifs, tas pats, kas neļāva viņam dzīvot Niihausā un vajāja viņu pa visu Kauaiju līdz Kalalauas ielejai, bet no turienes vēl uz augšu līdz pat šai aizai.
— Kas tu esi? — šerifs jautāja.
— Esmu Kūlaus-spitālīgais, — skanēja atbilde.
— Tad nāc laukā! Tu mums esi vajadzīgs dzīvs vai miris. Par tavu galvu izsolīts tūkstoš dolāru. Tu neizbēgsi!
Kūlaus biezoknī skaļi iesmējās.
— Nac laukā! — šerifs pavēlēja, bet par atbildi bija tikai klusums.
Viņš apspriedās ar policistiem, un Kūlaus saprata, ka tie nolēmuši viņam uzbrukt.
— Kūlau! — šerifs iesaucās. — Kūlau, es eju pie tevis.
— Tad vispirms paskaties uz sauli, debesīm un jūru, jo tu nekad vairs tos neredzēsi.
— Labi, labi, Kūlau, — šerifs mierinādams sacīja.
— Es zinu, ka tu esi krietns šāvējs. Bet man taču tu nešausi. Neesmu nodarījis tev nekā ļauna.
Kūlaus biezoknī kaut ko norūca.
— Vai nav taisnība? — šerifs atkārtoja. — Es taču neesmu nodarījis tev nekā ļauna.
— Tu dari man ļaunu ar to, ka gribi ieslodzīt mani cietumā, — skanēja atbilde. — Un tu dari ļaunu ar to, ka gribi dabūt par manu galvu tūkstoš dolāru. Ja tev ir dārga tava dzīvība, paliec uz vietas.