— Man jānokļūst pie tevis un jāsaņem tevi ciet. Ko lai dara, tas ir mans pienākums!
— Tu mirsi, bet netiksi te pāri!
Šerifs nebija gļēvulis, tomēr pēkšņi sāka šaubīties. Viņš paraudzījās pa labi un kreisi bezdibenī, pārlaida skatienu kalna šaurajam skaustam un izšķīrās.
— Kūlau! — viņš iesaucās.
Biezoknis klusēja.
— Kūlau, nešauj! Es eju.
Šerifs pagriezās pret policistiem, pateica tiem dažus rīkojumus un devās savā bīstamajā ceļā. Viņš gāja lēnām. Likās, ka viņš ietu pa izstieptu virvi. Viņam nebija cita atbalsta kā tikai gaiss. Akmeņi drupa viņam zem kājām un strauji ripoja bezdibenī. Saule tveicēja, un seju viņam pārklāja sviedri. Bet viņš gāja tikai uz priekšu un bija nokļuvis jau līdz pusceļam.
— Stāt! — Kūlaus no biezokņa pavēlēja. — Vēl soli, un es šaušu.
Šerifs apstājās, sagrīļodamies pār bezdibeni, lai noturētu līdzsvaru. Viņš nobālēja, bet acīs viņam bija apņēmība. Viņš aplaizīja sausās lūpas un ierunājās:
— Kūlau, tu nenogalināsi mani! Es zinu, ka nenogalināsi.
Viņš atkal devās uz priekšu. Lode lika viņam sagriezties kā vilciņam. Šerifam krītot, viņa sejā pavīdēja nikns samulsums.