Šai patvēruma vietā Kūlaus bija uznācis no ielejas le- jasgala, no jūrmalas. Ja vajadzētu aiziet arī no šejienes, viņam bija padomā citas aizas starp kalnu virsotnēm salas vidienē, uz kurieni viņš varētu aizvest savus pavalstniekus un apmesties uz dzīvi. Un tagad viņš gulēja, nolicis šauteni sev līdzās, un raudzījās caur lapotnes aizkaru uz kareivjiem tālajā piekrastē. Viņš redzēja, ka tie bija atveduši sev līdzi smagos lielgabalus, kas it kā spogulī atplaiksnīja sauli. Taisni viņa priekšā atradās smailais kalna skausts. Pa taciņu, kas veda uz to, rāpās augšup sīki punktiņi — cilvēki. Viņš zināja, ka tie ir policisti, nevis kareivji. Ja policistiem nekas neizdosies, tad iejauksies kareivji.
Ar sakropļoto roku viņš maigi noglāstīja šautenes stobru un pārbaudīja mērķēkli. Šaut viņš bija iemācījies jau sen, kad gaja medībās Niihauas salā, un tur vēl tagad nebija aizmirsta viņa šaušanas māksla. Kustīgajiem punktiem tuvojoties un palielinoties, Kūlaus noteica atstatumu un iespējamo lodes novirzi, jo vējš pūta no labās puses un mērķis atradās ļoti zemu. Bet viņš vēl nešāva. Viņš ļāva tiem uzrāpties līdz tai vietai, kur sākās smailā kalnu mugura, un tikai tad atklāja savu klātbūtni. Viņš neatstāja biezokni, tikai uzsauca: