Viņš vēl lūkoja izglābties, nokrītot šķērsām pār kalna šķautni, bet tai pašā brīdī viņu pārsteidza nāve. Mirklis, un kalna skausts bija tukšs. Pieci policisti cits pēc cita drosmīgi sāka skriet pa smailo kalna skaustu, bet pārējie tūliņ atklāja uguni uz biezokni. Tas bija neprāts. Kūlaus piecas reizes nospieda gaili tik ātri, ka šāvieni norībēja gandrīz kā nepārtraukta kārta. Pie- placis pie pašas zemes, vairīdamies no lodēm, kas svilpdamas urbās biezoknī, viņš palūkojās laukā. Četri policisti bija nozuduši tāpat kā viņu priekšnieks. Piektais, vēl dzīvs, gulēja šķērsām pārkritis pār kalna šķautni. Viņā galā drūzmējās pārējie policisti, kas jau bija mitējušies šaut. Viņu stāvoklis uz šās kailās klints bija bezcerīgs. Kūlaus varēja apšaut viņus visus līdz pēdējam vīram un neļaut atgriezties ielejā. Bet viņš nešāva, un pēc īsas apspriedes viens policists novilka savu balto kreklu un pamāja kā ar karogu. Pēc tam viņš un aiz viņa vēl otrs devās pa kalna muguru pēc ievainotā biedra. Nenododams sevi ne ar vienu kustību, Kūlaus noskatījās, kā viņi lēnām atkāpās un atkal pārvērtās melnos punktos, kas nogrima ielejā.
Pēc pāris stundām Kūlaus no cita biezokņa pamanīja, ka grupa policistu mēģina uzrāpties pa gravas pretējo nogāzi. Kalnu kazas aizbēga no viņiem uz visām pusēm, bet viņi rāpās arvien augstāk un augstāk, līdz beidzot, neuzticēdamies pats sev, Kūlaus aizsūtīja pēc Kilolianas.