—   Nē, tur nav ceļa, — Kiloliana sacija.

—   Bet kazas? — Kūlaus jautāja.

—   Kazas atnākušas no blakus ielejas, bet te tās nevar nokļūt. Te nav ceļa. Šie cilvēki nav gudrāki par kazām. Varbūt viņi nogāzīsies lejā un nositīsies. Paskatīsimies.

—   Tie ir drošsirdīgi vīri, — Kūlaus sacīja. — Labi, paskatīsimies.

Gulēdami viens otram līdzās rīta saules spožajos staros zem dzeltenajiem hau ziediem, kas slīga pār viņiem, abi draugi vēroja, kā sīkie cilvēciņi rāpjas augšup, — un tas, ko viņi gaidīja, notika: trīs policisti paslīdēja, vel­damies un šļūkdami pārlidoja pāri klinšu izcilnim un no­gāzās piecsimt pēdu lielā dziļumā.

Kiloliana iesmējās.

—   Nu mūs vairs netraucēs, — viņš noteica.

—  Viņiem ir lielgabali, — Kūlaus iebilda. — Kareivji vēl nav teikuši savu vārdu.

Tveicīgajā pēcpusdienā lielākā daļa spitālīgo gulēja sa­vās alās. Arī Kūlaus snauduļoja pie alas, turēdams klēpī iztīrīto un pielādēto šauteni. Meitene ar sakropļotajām ro­kām gulēja lejā biezoknī un uzmanīja šauro kalna skaustu. Piepeši Kūlauu uzmodināja sprādziens, kas at­skanēja piekrastē. Nākamajā mirklī gaisu it kā sarāva gabalos. Briesmīgais troksnis viņu izbiedēja. Šķita, ka dievi satvēruši debesu segu un plēš to tāpat, kā sievie­tes mēdz plēst katūnu. Milzīgā dārdoņa strauji tuvojās.