Kūlaus bailīgi paskatījās uz augšu, šāviņš sprāga augstu kalnos, un pār aizu izauga melnu dūmu stabs. Klints pārsprāga, un akmeņi nobira tās pakājē.
Kūlaus pārlaida roku nosvīdušajai pierei. Viņš bija satriekts. Lielgabalu šāvienu troksni viņš vēl nekad nebija dzirdējis un nebija varējis pat iedomāties, cik tas ir briesmīgs.
— Viens, — noteica Kapahejs, kas nezin kāpēc bija nolēmis skaitīt šāvienus.
Otrs un trešais šāviņš kaukdami pārlidoja pāri aizai un sprāga kaut kur tālāk. Kapahejs skaitīja. Spitālīgie drūzmējās klajumiņā alu priekšā. Apšaude sākumā viņus biedēja, bet šāviņi lidoja pāri aizai, un viņi drīz vien nomierinājās un sāka apbrīnot neparasto skatu. Abi plānprātiņi spiedza sajūsmā un sāka vaikstīties un lēkāt ik reizi, kad gaisu šķēla šāviņš. Kūlaus atguva pašpaļāvību. Lielgabali nenodarīja nekā ļauna. Droši vien ar tik lieliem metamiem un tādā attālumā nav iespējams tik noteikti trāpīt kā no šautenes.
Bet tad situācija mainījās. Šāviņi sāka krist tuvāk. Viens sprāga biezoknī pie kalna skausta. Kūlaus atcerējās meiteni, kas tur gulēja sardzē, un aizskrēja apskatīties. Krūmi vēl kūpēja, kad viņš tur ielīda. Kūlaus izbijās. Zari bija salauzti un sašķaidīti. Tai vietā, kur bija gulējusi meitene, zemē melnoja bedre. Pati viņa bija saraustīta gabalos, šāviņš bija tieši trāpījis viņai.