Izbāzis galvu no krūmiem un pārliecinājies, ka uz kalna šķautnes vēl nav kareivju, Kūlaus skriešus devās atpakaļ uz alām. Šāviņi kaukdami, svilpdami un vaidēdami lidoja viņam pār galvu, un visa ieleja dārdēja un drebēja no sprādzieniem. Alu priekšā lēkāja abi plānprātiņi, ar pussapuvušajiem pirkstiem ieķērušies viens otrā. Un piepeši Kūlaus ieraudzīja, ka viņiem līdzās no zemes paceļas melns dūmu stabs. Sprādziens aizsvieda viņus katru uz savu pusi. Viens palika guļam nekustēdamies, otrs uz rokām sāka rāpties uz alas pusi. Kājas viņam nevarīgi vilkās pa zemi, no brūcēm plūda asinis. Viņš noasiņoja un kauca kā kucēns. Visi pārējie noslēpās alās, palika tikai Kapahejs.
— Septiņpadsmit, — teica Kapahejs un tūliņ piebilda: — Astoņpadsmit.
Astoņpadsmitais šāviņš nokrita pie pašas ieejas kādā alā. Pēc šā sprādziena visi pameta savas alas, bet no apšaudītās nerādījās neviens. Kūlaus ielīda tajā, sīvi smirdošie dūmi aizrāva viņam elpu. Zemē gulēja četri sakropjoti līķi. Starp tiem bija sieviete ar aklajām acīm, kurās tikai tagad bija izžuvušas asaras.