Kūlaua pavalstniekus bija pārņēmusi panika, un viņi jau sāka kāpt pa kazu taku, kas veda no aizas augšup, kalnu virsotņu un krauju jūklī. Ievainotais plānprātiņš, klusu smilkstēdams, rāpās pa zemi, cenzdamies panākt pārējos. Bet jau pie pirmā klints izciļņa viņam pietrūka spēka — un viņš palika iepakaļ.
— Labāk būtu viņu nonāvēt, — Kūlaus sacīja Kapa- hejam, kas sēdēja turpat, kur iepriekš.
— Divdesmit divi, — Kapahejs atbildēja. — Jā, tas būtu gudri darīts, ja mēs viņu nošautu. Divdesmit trīs… Divdesmit četri…
Ieraudzījis pret sevi vērsto stobru, plānprātiņš skaļi iekaucās. Kūlaus sāka šaubīties un nolaida šauteni.
— Tas nav viegli, — viņš noteica.
— Tu esi muļķis. Divdesmit seši, divdesmit septiņi, — Kapahejs atbildēja. — Ļauj, es tevi pamācīšu!
Viņš piecēlās un, paņēmis no zemes smagu akmeni, devās pie ievainotā. Mirklī, kad viņš atvēzējās, jauns šāviņš trāpīja taisni viņu, atbrīvodams no nepieciešamības rīkoties un pavilkdams svītru viņa rēķinam.
Kūlaus palika aizā viens. Viņš noskatījās pakaļ saviem pavalstniekiem, līdz pēdējais salīkušais stāvs nozuda aiz kraujas malas. Tad viņš apgriezās un devās lejā uz biezokni, kur bija nonāvēta meitene. Apšaude turpinājās, bet viņš negāja projām, jo pamanīja, ka no tālās piekrastes lejā kareivji jau rāpās uz augšu.