Kāds šāviņš sprāga desmit soļu no viņa. Pieplacis pie zemes, Kūlaus dzirdēja, ka šķembas lido viņam pāri. Hau ziedi nobira pār viņu kā lietus. Viņš pacēla galvu, paskatījās uz ta­ciņu un nopūtās. Viņam bija ļoti baigi. Lodes viņu ne­apmulsinātu, bet lielgabalu uguns radīja šausmas. Pie katra šāviena viņš drebēdams spiedās klāt zemei, bet katru reizi atkal pacēla galvu un vēroja taciņu.

Beidzot apšaudi pārtrauca. Droši vien tāpēc, viņš no­domāja, ka kareivji jau bija tuvu. Tie rāpās pa taciņu cits aiz cita, un viņš sāka tos skaitīt, bet sajuka. Droši vien to bija vairāk nekā simts — un visi atnākuši pēc Kūlaua — spitālīgā. Mirkli viņā iedegās lepnums. Viņu vajā ar šautenēm un lielgabaliem, policiju un kareivjiem, bet viņš ir viens pats, pie tam vēl slims kroplis. Par viņu, dzīvu vai mirušu, apsolīts tūkstoš dolāru. Visā mūžā vi­ņam nav bijis tik daudz naudas. Tā bija rūgta doma. Kapahejs bija teicis taisnību. Viņš, Kūlaus, nevienam nebija darījis ļaunu. Baltajiem cilvēkiem vajadzēja dar- baroku, kas apstrādātu zagto zemi, un viņi atveda ķī­niešu kūlijus, bet tiem līdzi atnāca slimība. Un tagad, tāpēc ka viņš saslimis ar šo slimību, par viņu sola tūk­stoš dolāru, bet viņam pašam tos nedabūt! Par viņa līķi, kas būs sapuvis aiz slimības vai šāviņa saplosīts, — par to samaksās šo milzu naudu.