Kad kareivji sasniedza kalna šķautni, Kūlaus gribēja viņus brīdināt. Bet viņa skatiens krita uz nonāvēto meiteni, un viņš klusēja. Kad taciņā parādījās sestais kareivis, viņš atklāja uguni un šāva, līdz taciņa bija atkal tukša. Kūlaus izšāva visas lodes, atkal pielādēja šauteni un atkal šāva bez pārtraukuma. Visi vecie aizvainojumi dega viņa smadzenēs kā uguns, un viņu bija pārņēmušas atriebības slāpes. Izklīduši pa visu taciņu, arī kareivji šāva, un, lai gan viņi nogulās zemē, cenzdamies paslēpties nelielos iedobumos, uz viņiem tēmēt nebija grūti. Lodes svilpoja un krita Kūlauam visapkārt, skaļi atsizdamās pret akmeņiem. Viena lode ieskrambāja viņam galvas ādu, otra apsvilināja plecu, tomēr neievainoja.
Tā bija slepkavošana, un to izdarīja viens cilvēks. Kareivji sāka atkāpties, nesdami līdzi ievainotos. Nolaizdams kareivjus citu pēc cita no kājas, Kūlaus piepeši saoda degošas gaļas smaku. Viņš apskatījās visapkārt, bet tad saprata, ka pie nokaitētās šautenes aizdegušies viņa paša pirksti. Slimība bija saārdījusi rokas nervus. Miesa dega, viņš saoda smaku, bet sāpju sajūtas nebija.
Viņš gulēja biezoknī un smaidīja, tad piepeši atcerējās lielgabalus. Katrā ziņā tiks atkal atklāta uguns un šoreiz uz biezokni, no kura viņš bija nodarījis tik lielu postu. Tikko viņš paguva paslēpties aiz kāda neliela klintāja, kur pēc viņa novērojumiem šāviņi neķēra, apšaude atkal atjaunojās.