Viņš skaitīja. Lielgabali raidīja uz aizu vēl sešdesmit šāviņu un tad apklusa. Nelielais laukumiņš bija sprādzienu saārdīts vienās bedrēs, šķita neiespējami, ka tur būtu palicis vēl kāds dzīvs radījums. Kareivji tā arī nolēma un pēcpusdienas saules tveicē sāka atkal rāpties augšup pa kazu taku. Bet atkal viņiem nebija lemts pāriet kalna skaustu, un atkal viņi atkāpās uz piekrasti.

Kūlaus vēl divas dienas aizstāvēja taku, lai gan ka­reivji turpināja apšaudīt viņa slēptuvi tikai ar lielgaba­liem. Tad aizas galā uz klinšu kraujas parādījās spitā­līgais zēns Pahaus un klaigādams pavēstīja, ka Kilo­liana, medīdams kazas, lai viņi visi nenomirtu badā, no­kritis un nosities un ka sievietes ir izbijušās un nezina, ko iesākt. Kūlaus paaicināja zēnu lejā un, iedevis re­zerves šauteni, atstāja viņu sargāt taku. Kūlaus atrada savus ļaudis pagalam izmisušus. Lielākā tiesa bija tik nespēcīgi, ka nevarēja sagādāt sev pārtiku tik grūtos apstākļos, tāpēc visi badojās. Kūlaus izraudzīja divas sie­vietes un vīrieti, kurus slimība vēl nebija visai pārņē­musi, un aizsūtīja viņus atpakaļ uz aizu pēc ēdiena un paklājiem. Pārējos viņš centās uzmundrināt un nomieri­nāt, tā ka pat visvārgākie sāka darboties, lai ierīkotu sev kādu patvērumu.