Citi kāsēja tā, ka šķita — kaut kur plīst audekls. Divi bija plānprātiņi un izskatījās pēc milzīgiem pērti­ķiem, kas radīti tik neveiksmīgi, ka pērtiķi salīdzinājumā ar viņiem šķita tīrie eņģeļi. Ar smagiem zeltainu ziedu vainagiem galvā viņi vaikstījās un kaut ko murmināja mē­nesnīcā. Viens no viņiem, kam uztūkusī auss ļipiņa kā vēdeklis nokarājās līdz plecam, norāva krāšņu oranžsārtu ziedu un izrotāja ar to savu briesmīgo ausi, kas šūpojās līdzi katrai viņa kustībai.

Un Kūlaus bija šo radījumu valdnieks. Un šī ziedu pārpilna aiza starp robainajām klintīm, no kurām atska­nēja kalnu kazu blējieni, bija viņa valstība. Trijās pusēs pacēlās drūmas klinšu sienas, pār kurām nokarājās brī­nišķīgi tropu augu aizkari un kur melnoja alas — viņa pavalstnieku kalnu midzeņi. Ceturtajā pusē zeme iegāzās drausmīgā bezdibenī, un tālumā bija redzamas zemāku kalnu virsotnes un klintis, kuru pakājē putoja un bangoja Klusā okeāna viļņi. Rāmā laikā pie Kalalauas ielejas ak­meņainā krasta varēja piestāt ar laivu, bet tikai ļoti rāmā laikā. Un drosmīgs kalnu kāpējs varēja uzrāpties no piekrastes līdz ielejas augšgalam, klinšu iežogotajai aizai, kur valdīja Kūlaus, bet tādam cilvēkam vajadzēja būt ļoti drosmīgam un arī labi pazīt kalnu kazu takas. Taisni neticami, kā Kūlaua ļaudis — šie nožēlojamie un neva­rīgie kropļi — varējuši uzrāpties gar bezdibeņa malu tik nepieejamā vietā.