— Brāļi, — Kūlaus iesāka.

Pēkšņi viens no pērtiķiem līdzīgajiem radījumiem, kas visu laiku bija snaikstījies, dzīvnieciski iekliedzās — un Kūlaus apklusa, nogaidīdams, līdz šā neprātīgā, spalgā kliedziena atbalss, veldamās starp klinšu sienām, izgaisīs tālumā, nekustīgajā nakts gaisā.

—   Brāļi, vai tas nav savādi? Sī zeme piederēja mums, bet tagad tā vairs nav mūsu. Ko mums ir devuši par mūsu zemi tie, kas cildina dievu, un tie, kas cildina rumu? Vai kāds no jums par to ir dabūjis kaut dolāru, kaut vienu dolāru? Tagad tā pieder viņiem un viņi mums saka, ka mēs varam apstrādāt zemi, viņu zemi un ka mūsu darba augļi arī piederēs viņiem. Agrāk mums nevajadzēja strā­dāt. Un tagad, kad mūs pārņēmusi sērga, viņi laupa mums brīvību.

—   Bet kas atnesa mums šo slimību, Kūlau? — jautāja kalsnais un vājais Kiloliana, kura seja tik ļoti izskatījās pēc smejoša fauna sejas, ka likās — pēdu vietā viņam jābūt āža nagiem. Tās patiešām bija šķeltas kā āzim, bet šķēlumus radīja lieli augoņi un zilgani pūstošas miesas plankumi. Taču kādreiz Kiloliana drošsirdīgāk par visiem bija rāpies kalnos, pazina visas kazu takas un bija at­vedis Kūlauu un viņa nelaimīgos sekotājus šai nomaļajā vietā, kur tie varēja justies drošībā.