— Tas ir pareizs jautājums, — Kūlaus atbildēja. — Tā kā mēs negribējām strādāt viņu cukurniedru plantācijās, kur agrāk ganījās mūsu zirgi, viņi atveda no aizjūras vergus — ķīniešus. Bet tiem līdzi atnāca ķīniešu slimība, tā pati, ar kuru slimojam mēs un kuras dēļ mūs grib ieslodzīt Molokai. Mēs esam Kauaijā. Esam bijuši arī citās salās — Oahu, Maui, Havajā un Honolulu. Bet vienmēr mēs atgriezāmies Kauaijā. Kāpēc mēs atgriezāmies? Kā jūs domājat? Tāpēc, ka mēs mīlam Kauaiju. Te mēs esam piedzimuši. Te mēs dzīvojam. Un te mēs nomirsim, ja … ja vien mūsu vidū nav gļēvuļu. Tādu mums nevajag! Tādiem vieta Molokai! Un, ja tādi ir mūsu vidū, lai tie aiziet! Rīt piekrastē ieradīsies kareivji. Lai gļēvās dvēseles dodas lejā pie tiem! Viņus tūlīt aizvedīs uz Molokai. Bet mēs paliksim un cīnīsimies. Un nebaidieties, mēs neaiziesim bojā. Mums ir šautenes. Jūs taču zināt, cik takas ir šauras, divi nevar paiet viens otram garām. Es, Kūlaus, reiz esmu gūstījis meža vēršus Niihauā un viens pats varu aizstāvēt šādu taku pret tūkstoš ienaidniekiem. Lūk, Kapahejs, agrāk viņš bija tiesnesis, godāts cilvēks, bet tagad ir vajāta žurka, tāpat kā mēs visi. Uzklausiet viņu! Viņš ir gudrs.
Kapahejs piecēlās. Kādreiz viņš bija bijis tiesnesis.
Viņš bija mācījies Punahouas koledžā. Viņš bija sēdējis pie viena galda ar kungiem un priekšniekiem, un ievērojamiem svešu valstu pārstāvjiem, kas sargāja tirgotāju un misionāru intereses.