Lūk, kāds vīrs agrāk bija bijis Kapahejs! Bet tagad, kā jau Kūlaus teica, viņš bija vajāta žurka, cilvēks ārpus likuma, tik dziļi iegrimis cilvēcisko šausmu dubļos, ka atradās zemāk par likumu un arī aug­stāk par to. Deguna un vaigu vietā viņam bija tikai melni dobumi, acīm nebija uzacu un plakstiņu, tās kvēloja zem kailajiem pieres kauliem.

—   Mēs negribam sacelties, — viņš iesāka. — Mēs lū­dzam, lai mūs atstāj mierā. Bet, ja viņi neliks mūs mierā, tad lai paši atbild par šo sacelšanos un saņem pelnīto sodu. Jūs redzat, man nav pirkstu. — Viņš pacēla savus roku stumbeņus, lai visi varētu redzēt. — Bet man vēl palicis šis īkšķa posms, un es varu ar to no­spiest šautenes gaili tikpat stingri kā agrāk ar rādītāja pirkstu. Mēs mīlam Kauaiju. Tad dzīvosim vai arī nomir­sim šeit, bet nedosimies cietumā uz Molokai! Sī slimība nav mūsu. Mums nav grēka. Tie, kas cildina dievu, un tie, kas cildina rumu, atveda šeit slimību līdz ar ķīniešu kū- lijiem, kas apstrādā mums nozagtās zemes. Es biju ties­nesis. Es zinu likumus un kārtību, un es jums saku: nav taisnīgi, ja cilvēkam nozog zemi, aplipina šo cilvēku ar ķīniešu slimību un pēc tam uz visu mūžu iesloga cietumā.

—   Dzīve ir īsa, un mūsu dienas pilnas moku, — sa­cīja Kūlaus. — Dzīvosim un dejosim, un būsim laimīgi kā varēdami!