No klinšu alas iznesa kalabašus un laida apkārt. Tie bija pildīti ar ārkārtīgi stipru ti augu sakņu uzlējumu, un, kad šķidrā uguns iesitās šiem radījumiem galvā un izplūda pa visu ķermeni, viņi aizmirsa visu un atkal kļuva cilvēki. Sievietei, kas no tukšajiem acu dobumiem lēja karstas asaras, pamodās agrākās jūtas, un viņa, strinkšķinādama ukuleles stīgas, sāka dziedāt mežones mīlas dziesmu, kas bija radusies pirmatnējās pasaules tumšajos mežu biezokņos. Gaisu tricināja viņas valdonīgā un vilinošā balss. Uz kāda paklāja dziesmas ritmā dejoja Kiloliana. Katra viņa kustība nepārprotami pauda mīlu, un viņam līdzās uz paklāja dejoja sieviete, kuras pilnīgās gūžas un augstās krūtis dīvaini kontrastēja ar slimības saēsto seju. Tā bija dzīvu miroņu deja, jo viņu pūstošajos ķermeņos vēl slēpās kā mīla, tā alkas. Sieviete, kuras aklās acis lēja karstas asaras, vēl arvien dziedāja savu mīlas dziesmu, dejotāji turpināja mīlas deju siltajā naktī, un kalabaši gāja apkārt no rokas rokā, līdz visu smadzenēs atkal gruzdēja atmiņas un vēlmes. Līdzās sievietei uz paklāja dejoja trausla meitenīte; seja viņai bija skaista un tīra, bet uz savilktajām rokām, kas pacēlās un nolaidās dejā, slimība jau bija atstājusi postošas pēdas. Nomaļus, kaut ko murminādami un sēkdami, dejoja abi plānprātiņi — briesmīgi un pretīgi radījumi —, viņi izķēmoja mīlas deju tāpat, kā dzīve bija izķēmojusi viņus pašus.