Piepeši sievietes mīlas dziesma aprāvās pusvārdā, kalabaši tika nolikti — un deja beidzās. Visu skatieni vērsās pāri aizai uz jūru, virs kuras mēnesnīcā uzliesmoja spokaini blāva raķete.
— Tie ir kareivji, — Kūlaus teica. — Rit būs kauja. Mums jāizguļas un jāsagatavojas.
Spitālīgie paklausīja un ielīda klintis, savās migās, un Kūlaus drīz vien palika viens. Viņš nekustīgi sēdēja mēness gaismā, turēdams šauteni sev klēpī un raudzīdamies lejā uz tālo krastu, pie kura piestāja laivas.
Kalalauas ielejas augšdaļa bija drošs patvērums. Izņemot Kilolianu, kas pazina visas apkārtējās takas aizas stāvajās sienās, neviens te nevarēja nokļūt citādi kā pa smailo kalna skaustu. Šis kalna skausts bija simt jardu garš, bet ne platāks par divpadsmit collām. Abās pusēs tam rēgojās bezdibeņi. Ja tikai paslīdēja kāja, gan pa labi, gan pa kreisi cilvēku gaidīja droša nāve. Bet ceļa galā viņam atklājās paradīze zemes virsū. Te bija viena vienīga zaļumu jūra, zaļi viļņi plūda no vienas klintssie- nas līdz otrai, vīteņaugi pilēja no klinšu galiem, papardes šķieda putas neskaitāmajās plaisās. Kūlaus un viņa pavalstnieki jau vairākus mēnešus bija cīnījušies ar šo augu jūru. Viņiem bija izdevies atspiest mežonīgos, pārmērīgi ziedošos augus, tā ka banānu, apelsīnu un mango kokiem tagad bija vairāk vietas. Nelielos izcirtumiņos auga arorūti, uz akmens terasēm, ko sedza plāna zemes kārtiņa, viņi bija ieaudzējuši taro un melones. Visās brīvajās vietās, kur vien iespiedās saule, auga zeltītiem augļiem bagātie papaija koki.