—   Ko jūs tur darījāt?

—   Gribēju aplaupīt jūs, — vaļsirdīgi sacīja Deivs. — Es uzzināju, ka jūs dzīvojat viens ar pavāru ķīnieti, un nospriedu, ka var rīkoties droši. Bet es neiekļuvu mājā. Mani iztraucēja. Tāpēc arī esmu šeit. Es atnācu brīdināt jūs., Es sastapu jūsu dārzā kādu mežoni, īstu velnu. Viņš būtu saplosījis mani gabalu gabalos. Es tikko izglābos. Viņam nav mugurā neviena drēbes gabala, viņš kāpaļā pa kokiem kā pērtiķis un skrien kā briedis. Es redzēju, kā viņš dzinās pakaļ koijotam, un, dieva vārds, man liekas, viņš to panāca.

Deivs apklusa un gaidīja, kādu iespaidu atstās viņa stāsts. Taču stāsts neatstāja nekādu iespaidu. Džeimss Vords noklausījās ar mierīgu interesi — un tas bija viss.

—   Ļoti, ļoti dīvaini, — viņš klusi sacīja. — Mežonis, jūs sakāt? Kāpēc jūs man to stāstījāt?

—   Lai brīdinātu, ka jums draud briesmas. Es pats zi­nāmā mērā esmu bīstams, bet nogalināt cilvēkus … tas ir, ja nav nepieciešams. Es nopratu, ka jums draud bries­mas, un nolēmu brīdināt jūs. Goda vārds, tas ir viss. Protams, ja jūs. gribētu atlīdzināt man par rūpēm, es ne­atteiktos. Par to es arī domāju. Bet vispār man ir vien­alga, vai jūs dosiet kaut ko vai nedosiet. Esmu jūs brī­dinājis un izpildījis savu pienākumu.

Misters Vords domīgi bungoja ar pirkstiem pa galdu. Deivs ievēroja, ka rokas viņam ir lielas, stipras un labi koptas, lai gan tumši iedegušas. Bez tam viņš pamanīja to, ko bija ievērojis jau iepriekš, — šauru miesas krāsas leikoplasta strēmelīti virs uzacs. Un tomēr viņam likās nepieņemama doma, kas nedeva un nedeva miera.