Galīgi apjukušajam jauneklim nebūt nekļuva labāk, zinot, ka viņš ir pa pusei moderns amerikānis, pa pusei sens teiionis. Tomēr modernais amerikānis Vordā nebija nekāds vārgulis, tāpēc viņš (ja vien eksistēja un drīkstēja eksistēt patstāvīgi) piespieda pielāgoties jeb piekrist kompromisam to sava «es» daļu, kas pa nakti klaiņoja apkārt, bet no rīta neļāva gulēt otram «es», un kulturālo, izsmalcināto «es», kurš gribēja normāli dzīvot, mīlēt un nodarboties ar biznesu tāpat kā citi cilvēki. Pēcpusdienas un agrās vakara stundas viņš atvēlēja vienai savas personības daļai, priekšpusdienās un daļēji arī naktīs izgulējās par diviem. No rīta viņš gulēja gultā kā jebkurš civilizēts cilvēks. Naktī viņš gulēja kā meža dzīvnieks, kā bija gulējis tajā reizē, kad viņam, zem koka guļošam, bija uzskrējis virsū Deivs Sloters.
Pārliecinājis tēvu, lai aizdod viņam zināmu kapitālu, Džeimss Vords sāka nodarboties ar biznesu, turklāt enerģiski un veiksmīgi, pilnīgi ziedodams tam dienu, bet viņa kompanjons strādāja no rīta. Pievakarē viņš bija cilvēkos, bet, jo tuvāk deviņiem vai desmitiem, jo vairāk Džeimsu Vordu pārņēma nepārvarams nemiers, un viņš pameta cilvēku sabiedrību līdz nākamajai dienai. Draugi un paziņas uzskatīja, ka viņš daudz laika veltī sportam. Un viņiem bija taisnība, kaut gan nevienam nenāca ne prātā, kādam sporta veidam, pat tad, ja viņi būtu redzējuši, kā Džeimss Vords naktī Dzirnavu ielejas pakalnos dzenas pakaļ koijotiem.