Savā villā Dzirnavu ielejā Džeimss Vords dzīvoja pilnīgi viens, ja neskaita ķīnieti Li Singu, viņa pavāru un labo roku, kas zināja daudz ko par sava saimnieka dīvainībām, bet, tā kā viņam labi maksāja par mutes turēšanu, tad arī prata klusēt. Nāktī pēc sirds patikas izklaiņojies, no rīta izgulējies un paēdis Li Singa pagatavotās brokastis, Džeimss Vords pusdienas laikā ar prāmi pārcēlās pāri Sanfrancisko līcim un ieradās klubā vai kantorī kā kurš katrs pilsētā sastopams normāls biznesmenis. Bet, vakaram tuvojoties, nakts atkal aicināja viņu pie sevis. Džeimss Vords kļuva nemierīgs, viņa uztvere jūtīgāka. Dzirde pēkšņi asāk uztvēra neskaitāmos nakts trokšņus, kuros varēja saklausīt pazīstamo aizraujošo stāstu, un, ja Džeimss Vords bija viens, viņš sāka staigāt šurp un turp pa šauro istabu kā krātiņā iesprostots plēsoņa.
Reiz viņš uzdrošinājās iemīlēties. Kopš tā laika viņš vairs neatļāvās tādu izklaidēšanos. Viņam bija bail. Kāda pagalam pārbiedēta jauna lēdija dienām staigāja ar zilumiem uz rokām un pleciem: šīs zīmes Džeimss Vords bija atstājis meitenei maiguma uzplūdos, bet diemžēl pārāk vēlu naktī.