Tā Džeimss Vords nolēma vēlreiz varonīgi mēģināt savaldīt barbaru teitoni, kas veidoja pusi no viņa būtības. Viņš tik stingri ievēroja likumu tikties ar Lilianu tikai dienā un agrā pievakarē, ka pienāca laiks, kad viņa samierinājās ar to, ka var būt labāk vai sliktāk, bet viņš sirds dziļumos lūdzās, kaut šai ziņā neietu uz slikto pusi. Neviens čempions nebija gatavojies sacensībām tik neatlaidīgi un cītīgi, kā šajā laikā trenējās Džeimss Vords, lai apspiestu sevī mežoni. Starp citu, viņš mēģināja dienā sevi tā nogurdināt, lai gulētu kā nosists un nedzirdētu nakts aicinājumu. Viņš atmeta ar roku darīšanām kantorī un devās garās pastaigās, vajādams briežus pašos nomaļākajos un nepieejamākajos nostūros, kādus vien varēja atrast, un vienmēr darīja to dienā. Vakarā viņš noguris atgriezās mājā. Te viņš iekārtoja savus desmit vingrošanas rīkus un simtiem reižu atkārtoja vingrojumus, kurus cits būtu izpildījis desmit reižu. Piekāpjoties sev, Džeimsb Vords otrā stāvā piebūvēja klāt balkonu, kur gulēja, baudīdams vismaz nakts reibinošo smaržu. Dubul't- sieti saigāja viņu no bēgšanas uz mežu, un Li Sings katru nakti ieslēdza saimnieku un tikai no rīta izlaida ārā.
Beidzot augustā Džeimss Vords pieņēma kalpotājus par palīgiem Li Singam un uzdrošinājās ielūgt savā Dzirnavu ielejas mājā viesus — Lilianu, viņas māti un brāli un kādus sešus kopējus draugus.