Divas dienas un naktis viss ritēja lieliski. Trešajā vakarā, kad mājastēvs, spēlējot bridžu, bija aizsēdējies līdz pulksten vienpadsmitiem, vi­ņam bija iemesls lepoties ar sevi. Viņš prasmīgi slēpa reizēm radušos nemieru, bet iegadījās tā, ka Liliana Džersdeila bija viņa pretiniece bridžā un sēdēja pa labi. Šī sieviete bija trausla kā puķe, un viņas trauslums kai­tināja Džeimsu Vordu. Ne tāpēc, ka šādos brīžos tā viņam patiktu mazāk, nē: viņš juta gandrīz nepārvaramu vēlē­šanos sagrābt un saplosīt šo sievieti. It īpaši tad, kad viņa uzvarēja.

Džeimss Vords lika ievest istabā kurtu un, kad šķita, ka muskuļi pārplīsīs no sasprindzinājuma, glāstīja suni. Juzdams spalvas pieskārienu, viņš tūlīt nomierinājās un varēja spēlēt cauru vakaru. Nevienam pat neradās no­jausma par mājastēva briesmīgo iekšējo cīņu, tik bezrū­pīgi viņš smējās, tik aizrautīgi un apdomīgi spēlēja.

Kad visi sāka doties pie miera, Džeimss Vords atvadī­jās no Lilianas, viesiem redzot. Bet, ticis uz balkona un droši ieslēgts, viņš sāka vingrot un divkārt, trīskārt, pat četrkārt paildzināja vingrojumu laiku, līdz beidzot, galīgi zaudējis spēku, atkrita uz kušetes, lai mēģinātu aizmigt, risinot divas problēmas, kuras viņu sevišķi nodarbināja.