Viena bija šie paši vingrojumi. Tas bija paradoksāli: jo vairāk viņš vingroja, stiprāks kļuva. Pagaidām, kamēr Džeimsam Vordam izdevās nogurdināt sevī mītošo nakts klaidoni teitoni, likās, ka viņš attālina liktenīgo dienu, kad uzkrātais spēks kūsās pāri malām un pārmāks viņu, kļūstot briesmīgāks, nekā viņš spējis iedomāties. Otra problēma bija precības un viltības, kuras vajadzēs iz­mantot, lai nebūtu jāpaliek divatā ar sievu pēc tumsas iestāšanās. Tā, veltīgi lauzīdams galvu, viņš arī iemiga.

Dzirnavu ielejā pēc tam ilgi prātoja, no kurienes tur iemaldījies milzīgais pelēkais lācis, kaut gan «Brāļu Springšu cirka» dalībnieki, kas sniedza izrādes Sosalito, ilgi un bez panākumiem meklēja «Lielo Benu — vislielāko lāci nebrīvē». Bet Lielajam Benam izdevās aizbēgt, un no pustūkstoš vasarnīcām un muižām tas apmeklējumam izvēlējās tieši Džeimsa Vorda parku. Pirmais, ko misters Vords apzinājās, kad, drebēdams no sasprindzinājuma, bija pielēcis kājās, bija cīņas uguns krūtīs un senā kara dziesma uz lūpām. Ārpusē kā negudri rēja un plosījās suņi. Pēkšņi šo elles troksni ass kā naža dūriens pāršķēla ievainota suņa kauciens — Džeimss Vords zināja, ka tas ir viņa suns.

Neuzāvis čības, tāpat pidžamā viņš uzlauza durvis, kuras Li Sings tik rūpīgi bija aizslēdzis, vienā lēcienā bija lejā pa kāpnēm un ārā tumsā.