Tikko kailās kājas skāra grantēto braucamceļu, viņš spēji apstājās, noliecās un, pavandījies labi zināmā vietā zem lieveņa, izvilka no tu­rienes smagu zarainu milnu — uzticamo sabiedroto dau­dzajos neprātīgajos nakts piedzīvojumos, klīstot pa uz­kalniem. Negantā riešana tuvojās, un, vēzēdams milnu, viņš ielēca krūmos pretī tai.

Iztraucētie viesi salasījās plašajā verandā. Kāds ieslē­dza elektrību, bet viņi neredzēja neko citu kā tikai savas izbiedētās sejas. Otrpus spoži apgaismotā ceļa kā melna siena stāvēja koki. Kaut kur šajā necaurredzamajā tumsā risinājās cīņa. Bija dzirdami velnišķīgi dzīvnieka klie­dzieni, rējieni un rūcieni, sitienu brīkšķi un zem smagu ķermeņu svara lūstošu krūmu brakšķi.

Cīņas vilnis izvēlās no kokiem uz ceļa tieši pretī ve­randai. Tagad viesi redzēja visu. Misis Džersdeila ieklie­dzās un, zaudēdama samaņu, atslīga pret dēlu. Kram­pjaini, tā, ka vairākas dienas pēc tam sāpēja pirkstu gali, ieķērusies margās, šausmu sastindzinātā Liliana skatījās uz gaišmataino milzi, kura acīs liesmoja neganta uguns un kurā viņa pazina cilvēku, kam bija jākļūst par viņas vīru. Viņš vēzēja lielu rungu, nikni gvelzēdams pinkainam briesmonim, par kuru lielāku lāci viņa nebija redzējusi. Zvērs ar nagiem bija saplosījis Vorda pidžamu un atstā­jis asiņainas švīkas viņa miesā.